RoĀberĀto CaĀlasĀso es uno de los auĀtoĀres conĀtemĀpoĀrĆ”Āneos mĆ”s oriĀgiĀnaĀles e imĀpresĀcinĀdiĀbles. Su teĀtraĀloĀgĆa, comĀpuesĀta por
La ruiĀna de Kash, Las boĀdas de CadĀmo y HarĀmoĀnĆa, Ka y K., a caballo entre la narrativa y la mitologĆa, ocupa un lugar central en la liĀteĀraĀtuĀra de nuesĀtro tiemĀpo.
ConĀverĀsamos, en enĀtreĀvisĀta exĀcluĀsiĀva, con el auĀtor floĀrenĀtiĀno duĀranĀte su esĀtaĀdĆa en la pasada ediciĆ³n de la Feria Internacional del Libro de GuaĀdaĀlaĀjaĀra. Unos dĆas anĀtes, duĀranĀte la cĆ”ĀteĀdra āOcĀtaĀvio Pazā que dio en la saĀla āJuan Ruiz de AlarĀcĆ³nā del CenĀtro CulĀtuĀral UniĀverĀsiĀtaĀrio de la CiuĀdad de
MĆ©ĀxiĀco, haĀbĆa preĀsenĀtaĀdo el liĀbro La loĀcuĀra que vieĀne de las ninĀfas, de la ediĀtoĀrial
SexĀto PiĀso. RoĀberĀto CaĀlasĀso, homĀbre geĀneĀroĀso y afaĀble, de una culĀtuĀra amplĆsima, acĀceĀdiĆ³ a abrirĀnos las āpuerĀtas de la perĀcepĀciĆ³nā
en esĀta charĀla acerĀca de la loĀcuĀra y la
poĀseĀsiĆ³n coĀmo esĀtraĀteĀgias paĀra la creaĀciĆ³n y
descubrimiento de la liĀteĀraĀtuĀra.
En La liĀteĀraĀtuĀra y los dioĀses y en La loĀcuĀra que vieĀne de las ninĀfas, usĀted ha planĀteaĀdo la idea de que exisĀten poĀtenĀcias menĀtaĀles que son caĀpaĀces de poĀseerĀnos o de poĀseer al arĀtisĀta baĀjo la forĀma del deĀliĀrio erĆ³ĀtiĀco, la loĀcuĀra o la emĀbriaĀguez. ĀæDe quĆ© moĀdo se maĀniĀfiesĀtan esĀtas poĀtenĀcias?
Lo priĀmeĀro que quieĀro deĀcir es que esas poĀtenĀcias no ataĀƱen sĆ³Ālo al arĀtisĀta. Nos ataĀƱen a toĀdos. TieĀnen que ver con la forĀma en que esĀtaĀmos heĀchos toĀdos. En seĀgunĀdo luĀgar, la poĀseĀsiĆ³n es un feĀnĆ³ĀmeĀno que, paĀraĀdĆ³ĀjiĀcaĀmenĀte, en la Ć©poĀca de los grieĀgos esĀtaĀba conĀsiĀdeĀraĀdo, tanĀto por un auĀtor coĀmo PlaĀtĆ³n como por una enĀtiĀdad de inĀmenĀsa imĀporĀtanĀcia poĀlĆĀtiĀca y reĀliĀgiosa coĀmo DelĀfos, coĀmo un heĀcho cenĀtral de la viĀda.
Hoy es un feĀnĆ³ĀmeĀno que susĀciĀta, en geĀneĀral, cierĀto teĀmor y boĀchorĀno, y de inĀmeĀdiaĀto se lo caĀtaĀloĀga denĀtro de la paĀtoĀloĀgĆa. Es un camĀbio raĀdiĀcal resĀpecĀto de la Ć©poĀca de la GreĀcia anĀtiĀgua que es, al meĀnos paĀra EuĀroĀpa, el funĀdaĀmento de la ciĀviĀliĀzaĀciĆ³n.
ĀæY esĀte camĀbio se reĀlaĀcioĀna con el surĀgiĀmienĀto de las teoĀrĆas psiĀcoaĀnaĀlĆĀtiĀcas en torĀno a la esĀquiĀzoĀfreĀnia?
ExacĀto. Hay una herĀmoĀsa fraĀse de Jung que ciĀto en La liĀteĀraĀtuĀra y los dioĀses: āLos que eran dioĀses se han conĀverĀtiĀdo en enĀferĀmeĀdaĀdesā. Y no es porĀque los moĀderĀnos seĀpan mĆ”s, siĀno porĀque saĀben meĀnos.
Eso tamĀbiĆ©n es paĀraĀdĆ³ĀjiĀco. En los iniĀcios del psiĀcoaĀnĆ”ĀliĀsis, en los priĀmeĀros aƱos, tanĀto en Freud coĀmo en Jung, huĀbo un inĀtenĀto geĀnial de comĀprenĀder en tĆ©rĀmiĀnos nueĀvos esĀte feĀnĆ³ĀmeĀno. DesĀde lueĀgo que Freud y Jung lo aborĀdaĀron desĀde persĀpecĀtiĀvas opuesĀtas. Sin emĀbarĀgo, al fiĀnal, no tanĀto en sus obras coĀmo en las reĀperĀcuĀsioĀnes soĀciaĀles, clĆĀniĀcas y coĀtiĀdiaĀnas del psiĀcoaĀnĆ”ĀliĀsis, se creĆ³ un meĀcaĀnisĀmo de reĀchaĀzo y de deĀfenĀsa de caĀra a esĀte feĀnĆ³ĀmeĀno en la diĀrecĀciĆ³n que menĀcioĀnaĀmos anĀtes.
ĀæQuĆ© es paĀra usĀted lo diĀviĀno: los dioĀses siĀguen maĀniĀfesĀtĆ”nĀdoĀse o son las ninĀfas priĀmiĀgeĀnias quieĀnes preĀvaĀleĀcen en el imaĀgiĀnario de la liĀteĀraĀtuĀra y el penĀsaĀmienĀto moĀderĀno?
PaĀra los grieĀgos anĀtiĀguos, inĀcluĀso anĀtes de que huĀbieĀra dioĀses sinĀguĀlaĀres, con un nomĀbre y una hisĀtoĀria, exisĀtĆa lo diĀviĀno coĀmo evenĀto. Una exĀpreĀsiĆ³n grieĀga diĀce: ālo diĀviĀno esā, lo diĀviĀno inĀdeĀterĀmiĀnaĀdo. EsĀte heĀcho exisĀte en la exĀpeĀrienĀcia de toĀdos. No es alĀgo que perĀteĀnezĀca sĆ³Ālo a un moĀmenĀto deĀterĀmiĀnaĀdo de la hisĀtoĀria. PerĀteĀneĀce al teĀjiĀdo de nuesĀtra viĀda.
La verĀdaĀdeĀra diĀfeĀrenĀcia esĀtriĀba en reĀcoĀnoĀcerĀlo o no. Que haĀya o no conĀcienĀcia de ello es el punĀto donĀde se diĀviĀden las aguas. A parĀtir de ahĆ pueĀden toĀmarse los rumĀbos mĆ”s diĀverĀsos.
UsĀted planĀtea que, paĀra disĀtinĀguir el rapĀto de las ninĀfas de otra forĀma de la poĀseĀsiĆ³n, haĀbrĆa que reĀfeĀrirĀnos a un coĀnoĀciĀmienĀto del feĀnĆ³-meĀno muĀcho mĆ”s arĀtiĀcuĀlaĀdo y lĆŗĀciĀdo que el nuesĀtro. ĀæQuĆ© se le ha reĀveĀlaĀdo al deĀsenĀtraƱar esĀtos tesĀtiĀmoĀnios?
En el enĀsaĀyo soĀbre La loĀcuĀra que viene de las ninĀfas, la priĀmeĀra reĀfeĀrenĀcia de un texĀto grieĀgo es el FeĀdro de PlaĀtĆ³n. En el FeĀdro, quien haĀbla de la poĀseĀsiĆ³n es SĆ³ĀcraĀtes. Por lo tanĀto, quien haĀbla de esĀte feĀnĆ³ĀmeĀno apaĀrenĀteĀmenĀte paĀtoĀlĆ³Āgico es el penĀsaĀdor que reĀpreĀsenĀta el sĆmĀboĀlo de la raĀzĆ³n y del conĀtrol en la hisĀtoĀria del penĀsaĀmienĀto ocĀciĀdenĀtal. Eso es muy paĀraĀdĆ³ĀjiĀco.
SĆ³ĀcraĀtes esĀtaĀba perĀfecĀtaĀ-menĀte consĀcienĀte. Al fiĀnal
haĀbla del conĀtrasĀte entre la
sophĀrosyĀne āla paĀlaĀbra grieĀga caĀnĆ³ĀniĀca paĀra aluĀdir al conĀtrol de uno misĀmo, a la faĀculĀtad de doĀmiĀnar la proĀpia vida, uno de los granĀdes haĀllazĀgos de los grieĀgosā, y de la maĀnĆa, la paĀlaĀbra griega paĀra el deĀliĀrio, la loĀcuĀra.
En ese punĀto, SĆ³ĀcraĀtes diĀce que la maĀnĆa es suĀpeĀrior porĀque proĀceĀde de los dioĀses, en tanĀto que la sophĀrosyĀne es una gran virĀtud, peĀro proĀceĀde sĆ³Ālo de los huĀmaĀnos. De heĀcho, la paĀlaĀbra grieĀga es un tĆ©rĀmiĀno tĆ©cĀniĀco riĀtual, liĀgaĀdo a heĀchos mĆĀtiĀcos, y en el FeĀdro se la atriĀbuĀye a sĆ misĀmo: Ć©l misĀmo es el poĀseĆĀdo.
La hiĀpĆ³ĀteĀsis de vinĀcuĀlar a las ninĀfas con el deĀliĀrio erĆ³ĀtiĀco apaĀreĀce en diĀverĀsas obras, inĀcluĀso usĀted la ha enĀconĀtraĀdo en LoĀliĀta, de VlaĀdiĀmir NaĀboĀkov. HaĀbleĀmos de cĆ³Āmo las ninĀfas han irrumĀpiĀdo en la liĀteĀraĀtuĀra a traĀvĆ©s del tiemĀpo.
NunĀca han esĀtaĀdo auĀsenĀtes, ni en la liĀteĀraĀtuĀra ni en las arĀtes fiĀguĀraĀtiĀvas. Si uno siĀgue la hisĀtoĀria, por ejemĀplo, de la pintuĀra euĀroĀpea, desĀde prinĀciĀpios del siĀglo XV hasĀta fiĀnaĀles del XVIII, veĀmos una conĀtinua apaĀriĀciĆ³n y reaĀpaĀriĀciĆ³n de esos seĀres diviĀnos, ya sea porĀque los cuaĀdros reĀpreĀsentan alĀguĀna de las hisĀtoĀrias de la miĀtoĀloĀgĆa grieĀga o porĀque las ninĀfas apaĀreĀcen como eleĀmenĀto deĀcoĀraĀtiĀvo en las fuenĀtes o en las corĀniĀsas de los paĀlaĀcios.
En la liĀteĀraĀtuĀra tamĀbiĆ©n. Por ejemĀplo, la prinĀciĀpal obra miĀtoĀgrĆ”ĀfiĀca tarĀdĆa de la AnĀtiĀgĆ¼eĀdad, en la miĀtoĀloĀgĆa roĀmana, las MeĀtaĀmorĀfoĀsis de OviĀdio, estĆ” lleĀna de histoĀrias de ninĀfas, y son alĀgunas de las mĆ”s herĀmoĀsas. En el ReĀnaĀciĀmiento, con el desĀcuĀbriĀmienĀto y la nueĀva viĀda que coĀbra el paĀsaĀdo clĆ”ĀsiĀco, las hisĀtoĀrias de las ninĀfas apaĀreĀcen en la liĀteĀraĀtuĀra y en el arĀte.
Sin emĀbarĀgo, NaĀboĀkov lo haĀce eviĀdenĀte…
SĆ, exĀtraĀƱaĀmenĀte, esĀte heĀcho haĀbĆa paĀsaĀdo inadĀverĀtiĀdo. De vez en cuanĀdo hay seĀcreĀtos tan eviĀdenĀtes que naĀdie los noĀta. PeĀro si penĀsaĀmos en el exĀtraĀƱo conĀtrasĀte de una paĀlaĀbra que inĀgreĀsĆ³ a nuesĀtro voĀcaĀbuĀlaĀrio y que creo que se emĀplea aun en la porĀnoĀgraĀfĆa ānympĀhetā, esĀtĆ” claĀro que NaĀboĀkov la usa deĀliĀbeĀraĀdaĀmenĀte, y en LoĀliĀta hay aluĀsioĀnes a esĀta paĀsiĆ³n por la ninĀfa que doĀmiĀna toĀda la noĀveĀla. PeĀro en la liĀteĀraĀtuĀra acerĀca de LoĀliĀta esĀte teĀma esĀtĆ” auĀsenĀte. NaĀdie haĀbla de eso. Se haĀbla de la reĀlaĀciĆ³n de un homĀbre de cierĀta edad con la niĀƱa, se haĀbla de EsĀtaĀdos UniĀdos y de tanĀtas cosas, de la reĀlaĀciĆ³n enĀtre Estados Unidos y EuĀroĀpaā¦ peĀro la ninĀfa, que es el funĀdaĀmenĀto del liĀbro, esĀtĆ” auĀsenĀte.
HaĀbleĀmos de los eleĀmenĀtos que coĀ-
eĀxisĀten alĀreĀdeĀdor del deĀliĀrio erĆ³ĀtiĀco y de la poĀseĀsiĆ³n: el agua, la serĀpienĀte, el ojo…
SĆ, es omĀniĀpreĀsenĀte en la miĀtoĀloĀgĆa. Le daĀrĆ© un ejemĀplo: la fiĀguĀra coĀrresĀponĀdienĀte a las ninĀfas en la miĀtoĀloĀgĆa de la InĀdia son las ApĀsaĀras, esas muĀjeĀres beĀllĆĀsiĀmas que se apaĀreĀcen y que comĀparĀten muĀchos rasĀgos con las ninĀfas. Ellas tamĀbiĆ©n esĀtĆ”n vinĀcuĀlaĀdas con el fluir, el agua, esas forĀmas onĀduĀlanĀtes que no son sĆ³Ālo un heĀcho de la naĀtuĀraĀleĀza siĀno que son caĀracĀteĀres de la psiĀque, de la menĀte, de la viĀda menĀtal.
En torĀno a la idea de que la poĀseĀsiĆ³n es una forma de coĀnoĀciĀmienĀto, en la AnĀtiĀgĆ¼eĀdad era eviĀdenĀte que las diĀviĀniĀdaĀdes acĀtuaĀban soĀbre el munĀdo. En el munĀdo conĀtemĀpoĀrĆ”Āneo, ĀæcĆ³Āmo se da la reĀlaĀciĆ³n enĀtre poĀseĀsiĆ³n y coĀnociĀmienĀto?
Del munĀdo grieĀgo pueĀdo dar un ejemĀplo claĀrĆĀsiĀmo, que es DelĀfos: DelĀfos fue consiĀdeĀraĀdo duĀranĀte muĀchos siĀglos, en GreĀcia, coĀmo el luĀgar del coĀnoĀciĀmienĀto. DelĀfos es un luĀgar que, en paĀlaĀbras de PluĀtarĀco y de vaĀrias fuenĀtes, esĀtĆ” doĀmiĀnaĀdo por dos dioĀses, no sĆ³Ālo por ApoĀlo. ApoĀlo doĀmiĀna una miĀtad y la otra la doĀmiĀna DioĀniĀsos. EsĀtos dos dioĀses, que mĆ”s tarĀde apaĀreĀceĀrĆ”n en El naĀciĀmiento de la traĀgeĀdia de NietzsĀche, funĀdan el coĀnoĀciĀmienĀto en la poĀseĀsiĆ³n. ĀæPor quĆ©? SaĀbeĀmos que DelĀfos teĀnĆa un gran poĀder poĀlĆĀtiĀco. CuanĀdo surĀgĆan conĀflicĀtos irreĀsoĀluĀbles acuĀdĆan a DelĀfos, conĀsulĀtaĀban al saĀcerĀdoĀte de DelĀfos paĀra haĀllar una soĀluĀciĆ³n. AsĆ surĀgieĀron las cĆ©ĀleĀbres mĆ”ĀxiĀmas de DelĀfos, la mĆ”s faĀmoĀsa de las cuaĀles es: āCoĀnĆ³ĀceĀte a ti misĀmoā.
En el munĀdo grieĀgo la poĀseĀsiĆ³n es cenĀtral. En el munĀdo acĀtual obĀviaĀmenĀte pueĀde ser cenĀtral en los maĀnuaĀles de psiĀquiaĀtrĆa, peĀro no es reĀcoĀnoĀciĀda. EsĀto no sigĀniĀfiĀca que no acĀtĆŗe hoy coĀmo antes, aun mĆ”s que anĀtes, porĀque es parĀte de la resĀpiĀraĀciĆ³n de nuesĀtra menĀte. AcĀtĆŗa bajo otros nomĀbres, en una viĀda clanĀdesĀtiĀna que hasĀta pueĀde ser peĀliĀgroĀsa.
ĀæY eso nos conĀduĀce a un meĀjor coĀnoĀciĀmienĀto de noĀsoĀtros misĀmos?
Hay una iluĀsiĆ³n, la de que esĀta reĀlaĀciĆ³n de las poĀtenĀcias doĀmiĀnanĀtes de la menĀte pueĀda ser, coĀmo se diĀce en las peĀlĆĀcuĀlas, eliĀmiĀnaĀda, y que toĀdo pueĀda esĀtar baĀjo conĀtrol. EsĀto no es poĀsiĀble por lo que saĀbeĀmos de la viĀda a parĀtir de la viĀda mĆ”s eleĀmenĀtal. Sin emĀbarĀgo, hay un meĀcaĀnisĀmo de deĀfenĀsa en el penĀsaĀmienĀto, que inĀduĀce a aleĀjar el reĀcoĀnoĀciĀmienĀto de esas poĀtenĀcias, porĀque dan mieĀdo.
ĀæPor quĆ© son peĀliĀgroĀsas? AnĀtes que naĀda, es peĀliĀgroĀso toĀdo lo que es mĆ”s fuerĀte que nuesĀtro poĀder de conĀtrol. Lo que nos poĀne en una siĀtuaĀciĆ³n de inĀcerĀtiĀdumĀbre, de duĀda, de inĀseĀguĀriĀdad soĀbre el oriĀgen de lo que penĀsaĀmos, y esto se traĀduĀce en una esĀpeĀcie de pĆ”ĀniĀco.
PaĀra los grieĀgos, que adeĀmĆ”s elaĀboĀraĀron la noĀciĆ³n del conĀtrol soĀbre uno misĀmo, no exisĀtĆa esĀta iluĀsiĆ³n: saĀbĆan perĀfecĀtaĀmenĀte que ese conĀtrol poĀdĆa ser desĀtruiĀdo con gran faĀciĀliĀdad. Es una viĀsiĆ³n mĆ”s prĆ³ĀxiĀma a la reaĀliĀdad.
A lo larĀgo de su obra, desĀde El loco imĀpuĀro hasĀta el liĀbro soĀbre KafĀka, paĀsanĀdo por su prĆ³loĀgo a SchĀreĀber y el enĀsaĀyo soĀbre Ecce hoĀmo de NietzsĀche, se inĀtuĀye una obĀseĀsiĆ³n por la loĀcuĀra. Esa loĀcuĀra saĀgraĀda ĀætieĀne que ver con esĀte prinĀciĀpio de poĀseĀsiĆ³n que exĀploĀra en La loĀcuĀra que vieĀne de las ninĀfas?
Sin lugar a duĀdas. Si penĀsaĀmos en mi priĀmer liĀbro, El loĀco imĀpuĀro, el deĀliĀrio de SchĀreĀber es un feĀnĆ³ĀmeĀno de poĀseĀsiĆ³n. El esĀquiĀzoĀfrĆ©ĀniĀco se sienĀte poĀseĆĀdo por voĀces que le orĀdeĀnan haĀcer coĀsas, le reĀveĀlan seĀcreĀtos y le desĀpierĀtan deĀliĀrios de perĀseĀcuĀciĆ³n: esĀto es una forĀma de poĀseĀsiĆ³n. SchĀreĀber es un ejemĀplo inĀvaĀluaĀble paĀra mĆ, porĀque ese homĀbre era un maĀgisĀtraĀdo, conĀsaĀgraĀdo al resĀpeĀto abĀsoĀluĀto del orĀden, y en el moĀmenĀto en que emĀpieĀza a ser aseĀdiaĀdo por esas voĀces se vuelĀve el auĀtor de un gran sisĀteĀma gnĆ³sĀtiĀco.
Las MeĀmoĀrias de un enĀferĀmo de nerĀvios pueĀden leerĀse al laĀdo de los granĀdes texĀtos gnĆ³sĀtiĀcos coĀmo los desĀcuĀbierĀtos en Nag HamĀmaĀdi muĀcho desĀpuĆ©s de la muerĀte de SchĀreĀber. De maĀneĀra que, si reĀviĀsaĀmos el paĀsaĀdo de SchĀreĀber, poĀdeĀmos ver lo que es la puĀra psiĀcoĀpaĀtoĀloĀgĆa, haĀbiĀda cuenĀta de que SchĀreĀber esĀcriĀbiĆ³ sus meĀmoĀrias en el maĀniĀcoĀmio, y Freud toĀmĆ³ coĀmo mateĀrial clĆĀniĀco paĀra esĀtuĀdiar la paĀraĀnoia, lo que es un geĀnuiĀno sisĀtema miĀtoĀlĆ³ĀgiĀco muy siĀmiĀlar a cierĀtos sisĀteĀmas gnĆ³sĀtiĀcos.
Al esĀtuĀdiar el caĀso de SchĀreĀber, cuando queĀrĆa puĀbliĀcarĀlo, me reĀsulĀtĆ³ casi irreĀsisĀtiĀble esĀcriĀbirĀlo en tĆ©rĀmiĀnos naĀrraĀtiĀvos, porĀque me paĀreĀcĆa caĀsi inĆŗĀtil la idea de haĀblar del deĀliĀrio que no acepĀta ser traĀtaĀdo si no es a traĀvĆ©s de otro deliĀrio. AquĆ esĀtĆ” el meoĀllo. ReĀduĀcir un deĀliĀrio a la diĀmenĀsiĆ³n de la corĀduĀra sigĀniĀfiĀca perĀder lo mĆ”s imĀporĀtanĀte del deĀliĀrio. Y es lo que ocuĀrre con la teoĀrĆa de Freud soĀbre la paĀraĀnoia: no es una de las faĀceĀtas mĆ”s sĆ³ĀliĀdas de su penĀsaĀmienĀto.
En El loĀco imĀpuĀro camĀbiĆ© la perspecĀtiĀva irĆ³ĀniĀcaĀmenĀte: SchĀreĀber es el psiĀcoaĀnaĀlisĀta y Freud, que esĀtaĀba lleĀno de imĆ”ĀgeĀnes obĀseĀsiĀvas en su viĀda, lo saĀbĆa muy bien y lo reĀcoĀnoĀcĆa. La inĀterĀpreĀtaĀciĆ³n de los sueĀƱos, en gran parĀte, esĀtĆ” conĀforĀmaĀda por sueĀƱos muy exĀtraĀƱos del proĀpio Freud, asĆ que me reĀsulĀtĆ³ naĀtuĀral seĀguir esa vĆa. Desde lueĀgo que tamĀbiĆ©n esĀtĆ” esĀcriĀto anaĀlĆĀtiĀcaĀmenĀte, peĀro no a proĀpĆ³ĀsiĀto de las MeĀmoĀrias de SchĀreĀber, siĀno de las reacĀcioĀnes de los saĀnos, los esĀtuĀdioĀsos ante ese liĀbro, que ha teĀniĀdo viĀvenĀcias muy exĀtraĀƱas. Por ejemĀplo, la faĀmiĀlia lo hizo desĀtruir y soĀbreĀviĀven muy poĀcos ejemĀplaĀres. Muy poĀcos.
Da la imĀpreĀsiĆ³n de que alĀguĀnos auĀtoĀres y fiĀlĆ³ĀsoĀfos tuĀvieĀron alĀguĀna exĀpeĀrienĀcia en esĀte sentiĀdo. ĀæUsĀted ha preĀsenĀtiĀdo alĀguĀna vez la poseĀsiĆ³n de las ninĀfas?
No es un asunĀto perĀsoĀnal. Nos ocurre, coĀmo diĀje anĀtes, a toĀdos. Las forĀmas son mĆŗlĀtiĀples. Las conĀseĀcuenĀcias son mĆŗlĀtiĀples. De ahĆ naĀce toĀda la elaĀboĀraĀciĆ³n menĀtal que nos ataĀƱe a caĀda uno y que haĀce de noĀsoĀtros perĀsoĀnas diĀverĀsas. El feĀnĆ³ĀmeĀno es peĀrenĀne y consĀtanĀte, de otro moĀdo seĀrĆa coĀmo viĀvir sin pulĀmoĀnes; es simĀpleĀmenĀte una coĀsa que nos perĀmiĀte soĀbreĀviĀvir a toĀdos. No es alĀgo raĀro o exĀtraĀƱo. RaĀras y exĀtraĀƱas son las forĀmas que asuĀme, las conĀseĀcuenĀcias, los reĀsulĀtaĀdos, la maĀneĀra de elaĀboĀrarĀlo.
ReĀcuerĀdo un caĀso paĀtĆ©ĀtiĀco. Un esĀtudioĀso muy seĀrio, que hiĀzo un liĀbro acerĀca de la poĀseĀsiĆ³n, la esĀtuĀdiaĀba y quiĀso exĀpeĀriĀmenĀtar en sĆ misĀmo lo que suĀceĀdĆa con los granĀdes perĀsoĀnaĀjes. AsĆ que reaĀliĀzaĀba exĀpeĀriĀmenĀtos, se fuĀmaĀba coĀsas, paĀra traĀtar de enĀtenĀder. ReĀsulĀtaĀba cĆ³ĀmiĀco, porĀque paĀra exĀpeĀriĀmenĀtar la poĀseĀsiĆ³n no se neĀceĀsiĀta de naĀda de esĀto, siĀno que ocuĀrre al desĀperĀtar, al saĀlir a la caĀlle. WalĀter BenĀjaĀmin, por ejemĀplo, esĀcriĀbe en alĀguĀna parĀte que esĀta exĀpeĀrienĀcia es coĀmo una droĀga que proĀduĀciĀmos noĀsoĀtros misĀmos, que nuesĀtra proĀpia menĀte proĀduĀce por sĆ misĀma, y que asĆ coĀbra viĀda y haĀce que toĀdo surĀja. PueĀde haĀcer surĀgir inĀcluĀso la loĀcuĀra.
CuĀrioĀsaĀmenĀte, ArisĀtĆ³ĀteĀles āy esĀto me sorĀprenĀdiĆ³ā, cuanĀdo haĀbla de la poĀseĀsiĆ³n, preĀciĀsaĀmenĀte de la loĀcuĀra que proĀvieĀne de las ninĀfas, la reĀlaĀcioĀna con la feĀliĀciĀdad. EsĀto es muy sorĀprenĀdenĀte. ~